Viļņošanās spogulis.
Ja spieģelis saplīst, tad gaidāma kāda nelaime.
Mazam bērnam nevajaga ļaut skatīties spieģelī, no tam viņš kļūst pārāk bailīgs un ilgi nerunās. Kad vakarā spogulī skatās, tad naktī velns moca.
Nez, vai tu tur dabūtu pieniņu? Varbūt Aizspogulijā piens nav dzerams.
Ai, Katij! Mēs esam tikušas jau līdz gaitenim. Ja mūsu viesistabas durvis plaši atvērtas, var redzēt mazdrusciņ no Aizspogulijas mājas gaiteņa; un tā daļa, kas redzama, ir ļoti līdzīga mūsu gaitenim, taču tālāk, zini, tas var būt pavisam citāds.
Ai, Katij, cik jauki būtu, ja mēs varētu tikt spogulim cauri un nokļūt Aizspogulijas mājā! Katij, iedomāsimies, ka mēs kaut kā varam iziet spogulim cauri. Iedomāsimies, ka viss spogulis top tik mīksts kā šķidrauts, un mēs tiekam tam cauri.
Vai, raugies, tas top līdzīgs miglai! Tagad var itin viegli iziet tam cauri. Šos vārdus sacīdama, Alise jau stāvēja uz kamīna dzegas, nemaz neapzinādamies, kā tur nokļuvusi. Un patiesi, spogulis sāka gaist kā sudrabaina dūmaka.
Vai tam ir pamats? Viļņošanās spogulis tās ir tikai tradīcijas?
Mētelis ar sudrablapsu
Vai to pamatā ir zemapziņā iepotētas bailes, sen aizmirstas, gēnos vien noglabātas zināšanas vai neirotiskas ilūzijas? Spogulis kopš romantisma laikiem fascinējis māksliniekus, rakstniekus, filozofus.
Un ne tik daudz spogulis kā sadzīves priekšmets, bet galvenokārt tā divējādā, nē, daudzkārtējā būtība. Kas ir aiz spoguļa?
Vai atspulgs ir kopija? Ko atspulgs dara tai brīdī, kad novēršamies? Ko spogulis atspoguļo, kad neviena nav istabā? Ko spogulis spoguļo tumsā?
Vai var iet un iziet cauri? Bet kur gan pasaulē tā viļņošanās spogulis, ka meitēns ņem un iziet spogulim cauri un nē, ne jau sagriežot visas maliņas, ne jau ar āmura vai vēl kā smaga palīdzību, bet, stiklam kūstot kā dūmakai un ņirbot zilos viļņos? Pasakas un fantāzijas, noburkšķ Izglītotais Pieaugušais, noslēpies aiz dienišķā laikraksta malas.
Ko labu var gaidīt no literatūras, kas regulāri veic ceļojumus caur spoguļiem un citām dīvainām izejām, tādām kā gleznas, trušu alas, šķietami parastas sētas durvis?
webzona.lv Latviešu literatūras interneta bibliotēka. Meklēšanas rezultāti
Vai no visādām Aizspogulijām un Viduszemēm var nākt kas labs? Labāk būtu interesējušies par kaut ko nopietnu. Bet kas ir nopietni? Spogulis kā acs, kas lūkojas no otras puses.
Spogulis kā durvis starp šo un citu realitāti.
- Latvijas Nacionālās operas skvērā skatāms Kristas un Reiņa Dzudzilo veidotais mākslas objekts Metamorfozes 1
- LR Neatkarības atjaunošanas gadadienas svinīgie pasākumi
- Kā ātri nopelnīt naudu ar binārām opcijām
- Он преобразовывал послания таким образом, чтобы текст выглядел бессмыслицей.
Cilvēki apgalvo, ka tā ir bezjēdzība. Bet vai tu skaties spogulī, lai redzētu, kas ir Tai pusē?
Fragmentāras pārdomas par spoguļiem | durvjupele
Nē, tu skaties, lai Šo pusi objektīvi novērtētu. Kaut gan tas varbūt ir paradokss. Fantāzija ir kā spogulis. Spogulis pasakās ir tikai viena no izejām uz To pusi, bet fantāzija visās tais izpausmēs kā spogulī spoguļo Šo pusi, šo te pašu realitāti, tikai, viļņošanās spogulis jau spogulis — noslēpumaini. Pazīstamā istabas iekārta, tikai otrādi.
Sevi citādi neieraudzīsi. Turklāt skatupunkts ir ierobežots, ja vien neizkāp cauri rāmim. Viss iepriekšteiktais jālasa uz šībrīža kultūras novitāšu fona tiklab Latvijā, kā pasaulē.
Kaut racionālisma ēra šķietami aiz muguras, sen pārdzīvots zinātniskā materiālisma laikmets, sociālistiskā reālisma tradīcija, un pat postmodernā nostalģija sāk iziet no modes, liekas, ka vēl nekad veselā saprāta un loģiskās domāšanas, tīrās informācijas un dzīves paātrinājuma kults nav tā zēlis kā šobrīd, kad tehnikas jaunrades gadsimtu nomaina…jā, kas gan?
Mākslīgā intelekta un mākslīgās dzīvības? Saprāta visvarenības laiks? Robežu saplūšanas un noārdīšanās, likumu promesamības laiks, kad vēsture ietverama faktu un skaitļu virknēs, arhīvu putekļos, bet nākotne — bezpersoniskās statistikas tabulās? Laiks, kad trūkst laika — visiem un vienmēr?
Atmiņu arhitektūra. Kristas Dzudzilo izstādes Mīklaini kā spogulī recenzija / Diena
Un tomēr. Katram, kas pēdējos mēnešus kaut vai virspusēji sekojis līdzi Latvijas kultūras aktualitātēm, gar acīm varētu nozibēt kaut kas līdzīgs kolāžai no smailām cepurēm, burvju zižļiem, dīvainiem dzīvniekiem un citām ne gluži ikdienišķām ainām, kas kopā veido to, ko Rietumu pasaulē pazīst ar vārdu Fantāzijas žanra fenomens.
Cilvēki pulcējas pie kinoteātriem, lai justu līdzi viļņošanās spogulis piedzīvojumiem burvestību skolā un hobitu ceļojumiem caur mošķu apsēstām zemēm. Pulcējas, lai apmetņu vēdās un zobenu šķindā aizmirstu motoru kaukoņu uz ielas, klīstu caur senatnīgiem kambariem, pazemes alām un nogrimušām Atlantīdām, uz brīdi nedomājot par biroju nevainojamo korektumu. Un iznāk no zālēm ar sapņainām acīm, mazliet staltāki, mazliet…citādi.
Arī Latvijas grāmatnīcās pamazām sāk gozēties elfu ornamentiem un spārnainiem neradījumiem greznoti vāki. Par datorspēlēm un to tradicionālajiem fantasy motīviem vispār nerunājot.
Pēdējo desmit gadu laikā Latvija kā paātrinātā videolentē joņo viļņošanās spogulis vismaz piecdesmit gadu Rietumu kultūras norisēm, un, kā jau paātrinātā kino, kadrs raustās kā klaunādē un mazdruscīt raisa smieklus. Ilgu laiki nospiestā Rietumu kultūras straume gāžas iekšā mūsu apziņā kā caur pārrautu dambi, nesot līdzi bez izšķirības gan lietaskokus, gan drazu, un kaut kur mutuļos pa vidu mirguļo viļņošanās spogulis tie paši zobeni un pārējā atribūtika.
Zināmu vēsturisku piruešu rezultātā mums nav pašmāju kaujas cirvju, ar ko salīdzināt, un atliek vien samierināties ar to, ka zobeni pastāv. Bet kā saprast mūsdienu drudžaini aktīvā, atsvešinātā ikdienas pilsoņa aizrautību ar šo pasauli, kurā apmetnis padara neredzamu, sporta spēles tiek spēlētas, lidojot uz slotaskātiem, un pretimnākošais kaķis var izrādīties par skolas direktoru? Kas liek apmetņiem plīvot un zobeniem šķindēt tieši tagad, kad tik nemodernas ir fantāzijas krasi novilktās robežas starp balto reāli ienākumi internetā ir iespējami melno, kas liek ar aizrautu elpu sekot līdzi varoņa meklējumu ceļam quest šodien, kad ceļa nozīme izzūd un paliek tikai mērķis?
Tas viss ir tikpat dīvaini kā pusmūža angļu valodniecības profesors, kas ņem spalvu un zīmē neesošu vietu kartes laikā, kad Eiropu plosa Otrais pasaules karš, tikpat neierasti kā spilgtkrāsainu pūķu, burvju un bruņinieku rotātu grāmatu vāku pārpludinātie Rietumu grāmatveikali šodien, kad taču zinātniski pierādīts, ka nav ne pūķu, ne burvju… un par tiem pārējiem arī varētu pastrīdēties.
Un Anglijā tiklab kā Viļņošanās spogulis Valstīs grāmatas par to pašu augšminēto jaunekli no burvju skolas izdod vienkāršos, lietišķa paskata vākos, lai pieaugušie tās varētu lasīt bez kaunīgas vāka slēpšanas.
Tad kādēļ?
Var jau uzskatīt to visu par kārtējo protestu pret normām, kritērijiem un tradīciju, domāšanas ierobežojumiem un tev-būs-progresīvam-būt zvaniņa uzmācīgo tinkšķēšanu ausīs. Bet, kamēr protests vismaz revolucionārās izpausmēs vienmēr ir destruktīvs, fantāzija rada. Fantāzija nevēzējās pret spoguli ar dūri vai zābaku, bet kāpj cauri labdabīgā lētticībā, ka ir taču mirkļi, kad stikls kļūst par dūmaku.
Un kā jūs varat zināt, ka nekad nekļūst, ja neesat mēģinājuši?
Fantāzija ir mirkļu ķērāja, dūmakas sagūstītāja. Varbūt mēs esam noguruši ieraudzīt spogulī tikai paši savas acis, pilnas sapņu, ko izsapņot nav laika. Varbūt kā cikliskā pasaules modelī par ko skolās mācīja kā par pirmatnējo kultūru uztveres iezīmi, ko attīstības gaitā aizstājis lineārais notiek atgriešanās pie sākuma. Varbūt lineārais met loku viļņošanās spogulis kļūst par apli.
Un no grabažu antresola jāizvelk, ak kauns un negods, banālas vērtības. Cilvēka dabā jau ir darīt tieši pretēji tam, kā par likumīgi pareizu atzīts. Neēd ābolu!
